Staigājot atrastos zābakos
Liene Pavlovska
13/04-29/04/2024
Izstādes sākuma punkti ir mākslinieces rezidēšana Kuršu kāpā un Suomenlinnā. Viena ir tramīga zemes strēle, kas gadsimtu griezumā vēju iespaidā staigājusi, aprakusi ciemus, savaldīta ar koku un zāļu sakņu tīklojumiem. Otra – akmeņainu salu puduris, mūra cietokšņiem nocietināts, lai sargātu, bet kādā brīdī kļuvis par sprostu. Abas vietas jau gadsimtu pusotru tiek koptas un darbinātas skatīšanās un īslaicīgas būšanas baudai.
Liene Pavlovska, staigājot atrastos zābakos, klaiņo pietiekami ilgi un vērīgi, lai atpazītu zem-struktūras – sašķobītas, pielāgotas, ieaugušas, sastiķētas, apaugušas, (pār)veidotas un (pār)veidojušās. Kas mūs visus saista, caurvij, satur, stutē?
Deviņdesmitajos arī mūsu ceļu segumos sāk ieklāt tekstilus, sintētisku šķiedru audumus un režģus ar nolūku atdalīt, filtrēt, aizsargāt un notecināt. Ap to pašu laiku irst sabiedriskais audums (social fabric) – izrauti diegi, izdiluši caurumi, viss nedaudz izstaipījies un nedrošs –, vai mums vispār bija zābaki, kas nebija atrasti? Tas neatgriezeniski maina realitātes izjūtu un iztēli, daudzām no mums vēl joprojām, arī darot ko citu, apziņas gruntsūdeņos turpina skaloties versijas par to, kas tas tāds bija. Varbūt no turienes nepieciešamība veidot no esošā, atrastā. Nevis kā trūkumā balstīta domāšana, bet kā radikāli pieņemošs saudzīgums, apziņa, ka nekas nav tāds pavisam jauns (jebkas jaunais ir tikai brīdis starp kušanu un rūsu), esam te, lai veidotu ko jaunu, savienojot esošo. Trauslums nevis kā kaut kas viegli lūstošs, bet tāds, kas pieņem beidzamību vai drīzāk – turpinātību, un caur to ir stabilāks par jebkuru stingrāko režģi.
Suomenlinnas cietoksnis kļuvis par skatuvi – skatieniem, attēliem, izrādēm, mākslai, vēsturiskajai iztēlei, militārismam kā pagātnei. Par Kuršu kāpu, savukārt, viegli piemirst, ka tā nav sala, bet pussala. Kamēr mūsējā daļā samēro cilvēku kāro skatienu, koku un kāpu intereses (sargāt biotopu vai skatus?), otrā pussalas galā aiz barjerām atrodas Eiropas vidienē ievirzīts krievu armijas nukleārais punkts.
Liene Pavlovska ir vizuālā māksliniece, kura domā un strādā mijiedarbē ar telpu. Pavlovska studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas scenogrāfijas nodaļā un Sandberga institūtā, Studio for Immediate Spaces. Viņas darbu pamatā ir interese par sociāli-ekonomisko iekārtu modeļiem, no tiem izrietošajām kolektīvajām vēlmēm un tam, kā tie nosaka cilvēku un citu būtņu kopā dzīvošanu.
Foto: Arta Kauliņa
Liene Pavlovska
13/04-29/04/2024
Izstādes sākuma punkti ir mākslinieces rezidēšana Kuršu kāpā un Suomenlinnā. Viena ir tramīga zemes strēle, kas gadsimtu griezumā vēju iespaidā staigājusi, aprakusi ciemus, savaldīta ar koku un zāļu sakņu tīklojumiem. Otra – akmeņainu salu puduris, mūra cietokšņiem nocietināts, lai sargātu, bet kādā brīdī kļuvis par sprostu. Abas vietas jau gadsimtu pusotru tiek koptas un darbinātas skatīšanās un īslaicīgas būšanas baudai.
Liene Pavlovska, staigājot atrastos zābakos, klaiņo pietiekami ilgi un vērīgi, lai atpazītu zem-struktūras – sašķobītas, pielāgotas, ieaugušas, sastiķētas, apaugušas, (pār)veidotas un (pār)veidojušās. Kas mūs visus saista, caurvij, satur, stutē?
Deviņdesmitajos arī mūsu ceļu segumos sāk ieklāt tekstilus, sintētisku šķiedru audumus un režģus ar nolūku atdalīt, filtrēt, aizsargāt un notecināt. Ap to pašu laiku irst sabiedriskais audums (social fabric) – izrauti diegi, izdiluši caurumi, viss nedaudz izstaipījies un nedrošs –, vai mums vispār bija zābaki, kas nebija atrasti? Tas neatgriezeniski maina realitātes izjūtu un iztēli, daudzām no mums vēl joprojām, arī darot ko citu, apziņas gruntsūdeņos turpina skaloties versijas par to, kas tas tāds bija. Varbūt no turienes nepieciešamība veidot no esošā, atrastā. Nevis kā trūkumā balstīta domāšana, bet kā radikāli pieņemošs saudzīgums, apziņa, ka nekas nav tāds pavisam jauns (jebkas jaunais ir tikai brīdis starp kušanu un rūsu), esam te, lai veidotu ko jaunu, savienojot esošo. Trauslums nevis kā kaut kas viegli lūstošs, bet tāds, kas pieņem beidzamību vai drīzāk – turpinātību, un caur to ir stabilāks par jebkuru stingrāko režģi.
Suomenlinnas cietoksnis kļuvis par skatuvi – skatieniem, attēliem, izrādēm, mākslai, vēsturiskajai iztēlei, militārismam kā pagātnei. Par Kuršu kāpu, savukārt, viegli piemirst, ka tā nav sala, bet pussala. Kamēr mūsējā daļā samēro cilvēku kāro skatienu, koku un kāpu intereses (sargāt biotopu vai skatus?), otrā pussalas galā aiz barjerām atrodas Eiropas vidienē ievirzīts krievu armijas nukleārais punkts.
Zane Zajančkauska
Liene Pavlovska ir vizuālā māksliniece, kura domā un strādā mijiedarbē ar telpu. Pavlovska studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas scenogrāfijas nodaļā un Sandberga institūtā, Studio for Immediate Spaces. Viņas darbu pamatā ir interese par sociāli-ekonomisko iekārtu modeļiem, no tiem izrietošajām kolektīvajām vēlmēm un tam, kā tie nosaka cilvēku un citu būtņu kopā dzīvošanu.
Foto: Arta Kauliņa