Noguris lielajā puķu mežā
Edvarts Logins
07/03-29/03/2024
Svešinieks:
"Pirmkārt, lai nebūtu sasodītu pārpratumu, Dārznieks nav nekāds milzis.
Otrkārt, dārzs te zaļo jau kopš aizvēstures.
Būsi sev un visiem sev apkārt palīdzējis, ja ignorēsi Timeja murgus. Viņš nav šo dārzu stādījis, ne, ne – viņa stādītas puķes šeit ir tikai pavisam dažas.
Velns, viena mēle uz muti tam pajolam ir par daudz. Es Tev saku, ka kādu dienu es to vienkārši ņemšu un izgriezīšu.
Kad es pirmoreiz šeit ierados, mēs ar Timeju staigājām, kamēr viņš izrādīja visas dažādās puķes mums apkārt. Viņš par tām daudz stāstīja, kā viņi ar Dārznieku tās aprūpējot un citur stādot jaunas.
Diendienā tagad skatos, kā Timejs pats, aizvēris acis, ņirdzīgi saviebis seju – kroplīgi – sarāvis savu augumu kā tāds tārps, dejo visur apkārt pa dārzu. Visu savu mūžu sareibis un vientuļš. Vienmēr tāds arī būs.
Ai, vispār neprasi man, jo es viņu labprāt nožņaugtu. Diemžēl redzi, ka es šobrīd esmu ļoti, ļoti noguris.
Kur viņš tagad vispār atrodas? Tas kroplis, hm?"
Svešinieks:
"Visas cilvēku straujās dusmas piekūst, dzīvelība apraujas un atsitas, un diena negaidot izbeidzas. Kuri beigu beigās atzīst sevi par cilvēkiem, dodas gulēt. Tikmēr daži citi turpina slavēt lietas kā Sauli, ko vairs nemaz neredz. Es pats esmu akls, bet Timejam acis vienmēr ir ciet.
Mēs tāpat atrodamies kalnā, augstāk par citiem. Virzāmies arī pareizi.
Timeju, saproti, es nožņaugšu. Es tam draņķim acis izspiedīšu, ja jau viņš tās neizmanto, un viss būs vēl pareizāk. Būs labums no tā. Lai vai kā, arī šobrīd, šeit dārzā esot, mēs visā visumā virzāmies pareizi."
Timejs:
"Skat, tu skaistākā no dienām, ko tavi augļi man nes!
Dārzniek, šurp steidzi!
Svešinieks gājis, nogalinājis cilvēku, mums to atstājis!
Prieks vispatiesākais!
Krāšņākās no puķēm uz cilvēkiem aug. Dzirdi – es saku, ka jau zinu, kur un ko mums stādīt virs šī. Krēslainis ir izžuvis – nekad nepienāk nakts. Gultnē, ko tas atstājis, sastādīta rinda ar Saulainām puķēm aizsegtu visu pauguru, kas tur līdzās tagad nokaltis.
Dārzniek, oi!
Nu, taču nevelc savas kājas tik gausi! Vai tev troļļi zābakus rauj nost, kur tagad staigā?
Vai esi aizmirsis, kā cilvēkam priecāties? Nu, vai milzim?
Vai tu vairs nepriecājies par Sauli virsū spīdam?
Redzi, aizveru acis un joprojām gaišs.
DĀRZNIEK!"
Timejs:
"Jods, tu mani nosauci par kalpu drīzāk kā karali, jo karaļi taču ir vieni. Pilnīga nejēdzība! Pati tu kalps! Savām idejām, visam lērumam stikla grīdu, ko esi pulējusi.
Oi, ja tu redzētu – cilvēki no malu malām lielajā dārzā pulcējas. Nāk brīnīties par mani, un ko es daru. Katrs no tiem kāds kungs vai kundze. Daudzi no tiem vēl augstāki!
Tu, savukārt, ložņā pa grīdu! Vai lasīt drupačas tev patīk? Kas vainas? Nav mums jāmaisās gar citu kājām, bet jāceļas un jāstaigā pašiem. Kalps... kas par stulbu lietu, ko kādam pateikt!
Kalpībā necik nav dzīves, nekad nebūs!
Tu jau nedzirdi neko, ko es tagad saku, jo atrodies daudz par tālu.
Tu arī neredzi, ka es ar tevi runāju. Tev nemaz jausmas nav, ka ar tevi runāju.
Mani klausās tikai mūžīgā debess velve, kas pārlaidusies pār visu.
Vai tu saproti, ka tā ir pedējā no visa, kas mums vairs atlicis kopīgs? Kāda no dārza puķēm man to atcerās pieminēt katru dienu. Es atklāšu, ka man ir apnicis to dzirdēt."
Svešinieks:
"Es Timejam ceļgalus salauzīšu. Lai izdzimtenis raud līdz nomirst no bada!"
Reiz svešinieks bija laulājies, vai zini? Divi puikas arī. Viņam mēdza palikt nelabi, kad ilgāk bija blakus cilvēkiem, un tad viņš paskrēja nostāk, līdz nelabums pārgāja. Reiz viņš nepaspēja, un visu novēma – ēdamgaldu, grīdu, sieviņu un drusciņ arī bērnus.
"Puķēs, man nu nekad nepaliek slikti. Nekad nav palicis.
Nepaliek arī labi.
Lai paliktu labi, jādara visādi sliktumi. Katram sliktumam dodu līdzi pilnu sauju dvēseles. Es to izceļu, un tā izgāžas uz Zemes. Tās vietā pēc tam ieplūst spēks, un ar to man pietiek, lai ik dienas pieceltos un skatītos uz priekšu. Katriem pieciem sadarītajiem sliktumiem ir jābūt sliktākiem par iepriekšējiem pieciem, lai gars joprojām sanāktu smagāks par izelpu, un Zeme to dzertu.
Timejs... Timejs ir pelējums ne cilvēks. Uz viņu skatās daudz dažādu raižu un baiļu.
Es, savukārt, daru visbriesmīgākās, visizvirtušākās lietas. Neviens ar mani nesacenšas. Uz mani skatās tikai šeols."
Rokrakstā, virs durvju ailes:
Ja esi atnācis uz Puķu Dārzu, tad drīz vien kāds svešinieks
Tevi uzmeklēs un sāks runāt.
Rokrakstā, izlijis uz grīdas:
Svešinieks:
"Kas vainas? Es tev rādu lietas, un tu skaties peļķē. Vai arī kaut ko meklē? Vai lūri uz citiem? Vai skaties meitenītēm zem svārkiem?"
Lai kā būtu ar Tevi, dārgo skatītāj, Svešinieks noteikti vairs nav tāds cilvēks, kāds bijis agrāk. Viņš meitenītēm zem svārkiem nemaz neskatās. Arī tad, ja šeit klaiņotu meitenītes, viņš pārsvarā tikai ienīst Timeju.
Rokrakstā, pie spārnainās figūras:
Timejs:
"Es uz puķēm augu,
To vainagos ceļos.
Saule tik spoža!
Lai dižums mani apēd,
Lai dižums tikai paliek!"
Edvarts Logins (1997) ieguvis bakalaura grādu Latvijas Mākslas akadēmijā, glezniecības apakšnozarē. Viņa darbs "Sievietes tēls"/"Image of a woman" tika iekļauts Raivja Zabja kolekcijas katalogā "The Ripple Effect of Art". Mākslas praksē smeļās idejas no savām brīvā laika mācībām psiholoģijā un psihiatrijā, kas papildina viņa vispārējāku, ilglaicīgāku interesi par cilvēku uzvedību un vērtībām. Līdzās tam, ļoti iedvesmojas no dažādu tautu teikām, pasakām un mitoloģijām.
Foto: Ieva Viese
Edvarts Logins
07/03-29/03/2024
Svešinieks:
"Pirmkārt, lai nebūtu sasodītu pārpratumu, Dārznieks nav nekāds milzis.
Otrkārt, dārzs te zaļo jau kopš aizvēstures.
Būsi sev un visiem sev apkārt palīdzējis, ja ignorēsi Timeja murgus. Viņš nav šo dārzu stādījis, ne, ne – viņa stādītas puķes šeit ir tikai pavisam dažas.
Velns, viena mēle uz muti tam pajolam ir par daudz. Es Tev saku, ka kādu dienu es to vienkārši ņemšu un izgriezīšu.
Kad es pirmoreiz šeit ierados, mēs ar Timeju staigājām, kamēr viņš izrādīja visas dažādās puķes mums apkārt. Viņš par tām daudz stāstīja, kā viņi ar Dārznieku tās aprūpējot un citur stādot jaunas.
Diendienā tagad skatos, kā Timejs pats, aizvēris acis, ņirdzīgi saviebis seju – kroplīgi – sarāvis savu augumu kā tāds tārps, dejo visur apkārt pa dārzu. Visu savu mūžu sareibis un vientuļš. Vienmēr tāds arī būs.
Ai, vispār neprasi man, jo es viņu labprāt nožņaugtu. Diemžēl redzi, ka es šobrīd esmu ļoti, ļoti noguris.
Kur viņš tagad vispār atrodas? Tas kroplis, hm?"
Svešinieks:
"Visas cilvēku straujās dusmas piekūst, dzīvelība apraujas un atsitas, un diena negaidot izbeidzas. Kuri beigu beigās atzīst sevi par cilvēkiem, dodas gulēt. Tikmēr daži citi turpina slavēt lietas kā Sauli, ko vairs nemaz neredz. Es pats esmu akls, bet Timejam acis vienmēr ir ciet.
Mēs tāpat atrodamies kalnā, augstāk par citiem. Virzāmies arī pareizi.
Timeju, saproti, es nožņaugšu. Es tam draņķim acis izspiedīšu, ja jau viņš tās neizmanto, un viss būs vēl pareizāk. Būs labums no tā. Lai vai kā, arī šobrīd, šeit dārzā esot, mēs visā visumā virzāmies pareizi."
Timejs:
"Skat, tu skaistākā no dienām, ko tavi augļi man nes!
Dārzniek, šurp steidzi!
Svešinieks gājis, nogalinājis cilvēku, mums to atstājis!
Prieks vispatiesākais!
Krāšņākās no puķēm uz cilvēkiem aug. Dzirdi – es saku, ka jau zinu, kur un ko mums stādīt virs šī. Krēslainis ir izžuvis – nekad nepienāk nakts. Gultnē, ko tas atstājis, sastādīta rinda ar Saulainām puķēm aizsegtu visu pauguru, kas tur līdzās tagad nokaltis.
Dārzniek, oi!
Nu, taču nevelc savas kājas tik gausi! Vai tev troļļi zābakus rauj nost, kur tagad staigā?
Vai esi aizmirsis, kā cilvēkam priecāties? Nu, vai milzim?
Vai tu vairs nepriecājies par Sauli virsū spīdam?
Redzi, aizveru acis un joprojām gaišs.
DĀRZNIEK!"
Timejs:
"Jods, tu mani nosauci par kalpu drīzāk kā karali, jo karaļi taču ir vieni. Pilnīga nejēdzība! Pati tu kalps! Savām idejām, visam lērumam stikla grīdu, ko esi pulējusi.
Oi, ja tu redzētu – cilvēki no malu malām lielajā dārzā pulcējas. Nāk brīnīties par mani, un ko es daru. Katrs no tiem kāds kungs vai kundze. Daudzi no tiem vēl augstāki!
Tu, savukārt, ložņā pa grīdu! Vai lasīt drupačas tev patīk? Kas vainas? Nav mums jāmaisās gar citu kājām, bet jāceļas un jāstaigā pašiem. Kalps... kas par stulbu lietu, ko kādam pateikt!
Kalpībā necik nav dzīves, nekad nebūs!
Tu jau nedzirdi neko, ko es tagad saku, jo atrodies daudz par tālu.
Tu arī neredzi, ka es ar tevi runāju. Tev nemaz jausmas nav, ka ar tevi runāju.
Mani klausās tikai mūžīgā debess velve, kas pārlaidusies pār visu.
Vai tu saproti, ka tā ir pedējā no visa, kas mums vairs atlicis kopīgs? Kāda no dārza puķēm man to atcerās pieminēt katru dienu. Es atklāšu, ka man ir apnicis to dzirdēt."
Svešinieks:
"Es Timejam ceļgalus salauzīšu. Lai izdzimtenis raud līdz nomirst no bada!"
Reiz svešinieks bija laulājies, vai zini? Divi puikas arī. Viņam mēdza palikt nelabi, kad ilgāk bija blakus cilvēkiem, un tad viņš paskrēja nostāk, līdz nelabums pārgāja. Reiz viņš nepaspēja, un visu novēma – ēdamgaldu, grīdu, sieviņu un drusciņ arī bērnus.
"Puķēs, man nu nekad nepaliek slikti. Nekad nav palicis.
Nepaliek arī labi.
Lai paliktu labi, jādara visādi sliktumi. Katram sliktumam dodu līdzi pilnu sauju dvēseles. Es to izceļu, un tā izgāžas uz Zemes. Tās vietā pēc tam ieplūst spēks, un ar to man pietiek, lai ik dienas pieceltos un skatītos uz priekšu. Katriem pieciem sadarītajiem sliktumiem ir jābūt sliktākiem par iepriekšējiem pieciem, lai gars joprojām sanāktu smagāks par izelpu, un Zeme to dzertu.
Timejs... Timejs ir pelējums ne cilvēks. Uz viņu skatās daudz dažādu raižu un baiļu.
Es, savukārt, daru visbriesmīgākās, visizvirtušākās lietas. Neviens ar mani nesacenšas. Uz mani skatās tikai šeols."
Rokrakstā, virs durvju ailes:
Ja esi atnācis uz Puķu Dārzu, tad drīz vien kāds svešinieks
Tevi uzmeklēs un sāks runāt.
Rokrakstā, izlijis uz grīdas:
Svešinieks:
"Kas vainas? Es tev rādu lietas, un tu skaties peļķē. Vai arī kaut ko meklē? Vai lūri uz citiem? Vai skaties meitenītēm zem svārkiem?"
Lai kā būtu ar Tevi, dārgo skatītāj, Svešinieks noteikti vairs nav tāds cilvēks, kāds bijis agrāk. Viņš meitenītēm zem svārkiem nemaz neskatās. Arī tad, ja šeit klaiņotu meitenītes, viņš pārsvarā tikai ienīst Timeju.
Rokrakstā, pie spārnainās figūras:
Timejs:
"Es uz puķēm augu,
To vainagos ceļos.
Saule tik spoža!
Lai dižums mani apēd,
Lai dižums tikai paliek!"
Edvarts Logins (1997) ieguvis bakalaura grādu Latvijas Mākslas akadēmijā, glezniecības apakšnozarē. Viņa darbs "Sievietes tēls"/"Image of a woman" tika iekļauts Raivja Zabja kolekcijas katalogā "The Ripple Effect of Art". Mākslas praksē smeļās idejas no savām brīvā laika mācībām psiholoģijā un psihiatrijā, kas papildina viņa vispārējāku, ilglaicīgāku interesi par cilvēku uzvedību un vērtībām. Līdzās tam, ļoti iedvesmojas no dažādu tautu teikām, pasakām un mitoloģijām.
Foto: Ieva Viese