Izkusušās zemes
Atis Izands
11/05 – 27/05/2023
Runā, ka pasaku mežā briest lielas pārmaiņas (agregātstāvokļa maiņa). Radības 80% no informācijas uztvēra vizuāli un līdz galam nespēja izspēlēt gaidāmo scenāriju, bet zīmes jebkuram garā vājajam saprotamos žestos pavēstīja par procesa sākšanos. Uz pirmo pazīmi norādīja Rosetas akmens pazušana no muzeja, kur koloniālisti lepojās ar pēdējā Tasmānijas tīģera nošaušanu. Apslāpējot jūtīgumu pret vissenākajiem izteiksmes veidiem, ierosināju darbināt daļu no izdzīvošanas paņēmienu komplekta un pievērsties netālu esošajām Šumēru ķīļrakstiem mālā, kuros sacīts: “Dodiet man vēl vienu dzīvi un es no akmens izgrebšu faraonu, dekorējot to ar sakusušu stiklu, sakusušu ādu, tik reālu un īstu kā pigmentiem rotāts A, B un C variants, un es to atdošu atpakaļ meža, jūras un vēja mātei.”
Otrā atklāsme atnāca reizē ar māņu mistiskās pieredzes apskaidrības stāvokļiem slapjdraņķī, rakstot antiintelektuālisma manifestu miera konferencei. Tajā iztirzāti garīgās atmodas stagnācijas cēloņi, un pie izmantotās literatūras avotiem minēta vēsturiskā attieksme pret informācijas turētājiem. Precīzāk sakot, apraksts par to, kā sākumskolas klasesbiedrs spļāva bibliotēkas grāmatās. Diemžēl, viņa vairs nav, un es tām vairs neskaros klāt, tādējādi liedzot sev apgūt saplēstās vāzes tilpuma un masas mērvienības. Tāpēc izvirzīju bīstamas cerības, bet saplēsto vāzi vētrā un lietū “dakterēt” nebija iespējams. Bīstams kļuva laiks, fonā skanēja SPARKS “Sympathy for the Abyss”, un es devos sildīties kopā ar vardēm zem sasalušās zemes.
“Lai tagad redz tie, kas bija neredzīgi!” Beidzamo gadu meklēju atbildes pašdestruktīvajā mākslā, taču tikai nesen sapratu, ka tās jau zināju kopš Vairas slavenās uzrunas Dziesmu un deju svētkos, zināju to, ka kādā brīdī 21. gadsimta sākumā visa cilvēce būs vienota svinībās. Centos šim notikumam atrast atbilstošāku skaņu celiņu mūzikas straumēšanas platformā, kur izradījās daļa no skaņdarbiem ir liegti, pie vainas varētu būt kaut kas saistīts ar Ķīnu, marksismu un citām jaunajām strāvām, ne velti viena no Slavoja Žižeka grāmatām saucās “Welcome to the Desert of the Real”. Taču viņi nezināja, ka man visas dziesmas ir kasetē, pirktā legāla mūzikas ierakstu veikalā, un, apejot aizliegumus, slepus to izvilku no slēptuves antresolā... Ja nezini, kas ir kasete, tad paskaidrošu, ka novadu muzeji un bibliotēkas mani vēl nesveicina, jo droši vien postminimālistiskā plāceņu cepšana ir paredzēta izrādīšanai tauriņcilvēkam no dziļās akas dzīlēm, lai gan neko citu kā objektu hibrīdattiecība piedāvāt nespēju. Tāpēc nododu veltījumu brīvām virsmām, kas ir izcilas, bet ne brīvas.
Šajā tekstā bija 2252 zīmes.
(teksts - Atis Izands)
Atis Izands (1986, Rīga), absolvējis LMA Vizuālās mākslas nodaļas Glezniecības apakšnozares maģistra programmu (2022). Mākslinieks savai praksei par pamatu izmanto glezniecību kā galveno ideju virzītāju, darbus realizējot glezniecības, instalācijas un video tehnikās. Mākslinieciskajā praksē strādā ar formu amatniecisko nepabeigtību, vedinot pārvērtēt telpiskos un sociāli kanoniskos priekšstatus.
Foto: Ieva Viese
Atis Izands
11/05 – 27/05/2023
Runā, ka pasaku mežā briest lielas pārmaiņas (agregātstāvokļa maiņa). Radības 80% no informācijas uztvēra vizuāli un līdz galam nespēja izspēlēt gaidāmo scenāriju, bet zīmes jebkuram garā vājajam saprotamos žestos pavēstīja par procesa sākšanos. Uz pirmo pazīmi norādīja Rosetas akmens pazušana no muzeja, kur koloniālisti lepojās ar pēdējā Tasmānijas tīģera nošaušanu. Apslāpējot jūtīgumu pret vissenākajiem izteiksmes veidiem, ierosināju darbināt daļu no izdzīvošanas paņēmienu komplekta un pievērsties netālu esošajām Šumēru ķīļrakstiem mālā, kuros sacīts: “Dodiet man vēl vienu dzīvi un es no akmens izgrebšu faraonu, dekorējot to ar sakusušu stiklu, sakusušu ādu, tik reālu un īstu kā pigmentiem rotāts A, B un C variants, un es to atdošu atpakaļ meža, jūras un vēja mātei.”
Otrā atklāsme atnāca reizē ar māņu mistiskās pieredzes apskaidrības stāvokļiem slapjdraņķī, rakstot antiintelektuālisma manifestu miera konferencei. Tajā iztirzāti garīgās atmodas stagnācijas cēloņi, un pie izmantotās literatūras avotiem minēta vēsturiskā attieksme pret informācijas turētājiem. Precīzāk sakot, apraksts par to, kā sākumskolas klasesbiedrs spļāva bibliotēkas grāmatās. Diemžēl, viņa vairs nav, un es tām vairs neskaros klāt, tādējādi liedzot sev apgūt saplēstās vāzes tilpuma un masas mērvienības. Tāpēc izvirzīju bīstamas cerības, bet saplēsto vāzi vētrā un lietū “dakterēt” nebija iespējams. Bīstams kļuva laiks, fonā skanēja SPARKS “Sympathy for the Abyss”, un es devos sildīties kopā ar vardēm zem sasalušās zemes.
“Lai tagad redz tie, kas bija neredzīgi!” Beidzamo gadu meklēju atbildes pašdestruktīvajā mākslā, taču tikai nesen sapratu, ka tās jau zināju kopš Vairas slavenās uzrunas Dziesmu un deju svētkos, zināju to, ka kādā brīdī 21. gadsimta sākumā visa cilvēce būs vienota svinībās. Centos šim notikumam atrast atbilstošāku skaņu celiņu mūzikas straumēšanas platformā, kur izradījās daļa no skaņdarbiem ir liegti, pie vainas varētu būt kaut kas saistīts ar Ķīnu, marksismu un citām jaunajām strāvām, ne velti viena no Slavoja Žižeka grāmatām saucās “Welcome to the Desert of the Real”. Taču viņi nezināja, ka man visas dziesmas ir kasetē, pirktā legāla mūzikas ierakstu veikalā, un, apejot aizliegumus, slepus to izvilku no slēptuves antresolā... Ja nezini, kas ir kasete, tad paskaidrošu, ka novadu muzeji un bibliotēkas mani vēl nesveicina, jo droši vien postminimālistiskā plāceņu cepšana ir paredzēta izrādīšanai tauriņcilvēkam no dziļās akas dzīlēm, lai gan neko citu kā objektu hibrīdattiecība piedāvāt nespēju. Tāpēc nododu veltījumu brīvām virsmām, kas ir izcilas, bet ne brīvas.
Šajā tekstā bija 2252 zīmes.
(teksts - Atis Izands)
Atis Izands (1986, Rīga), absolvējis LMA Vizuālās mākslas nodaļas Glezniecības apakšnozares maģistra programmu (2022). Mākslinieks savai praksei par pamatu izmanto glezniecību kā galveno ideju virzītāju, darbus realizējot glezniecības, instalācijas un video tehnikās. Mākslinieciskajā praksē strādā ar formu amatniecisko nepabeigtību, vedinot pārvērtēt telpiskos un sociāli kanoniskos priekšstatus.
Foto: Ieva Viese