Tomēr silti
Mika Solomon (ASV/LV)
12/03- 11/04/2026
Nav viena veida, kā runāt par mājām un tajās esošo siltumu. Mājas var būt arī patvērums – telpa, kur visa pasaule ir koncentrēta noslēgtā iekšienē. Ārpasaule ir zaudējusi savu nozīmīgumu, bet mājas iekšienē dzimst jauna jēga. Tā ir vieta, kur var rasties cita intīma subjektivitāte. Izstādē Tomēr silti Dom telpa tiek iekārtota kā mājas – iedzīvojama vieta, kurā priekšmeti, mēbeles un attēli iezīmē īpašu siltuma izpausmi, ko rada tuvas un intīmas attiecības.
Mājīgumu var pieredzēt pateicoties cita ieaicinājumam. Tad ir iespējams nokļūt vietā, ko veido īpašs mājinieku siltums, kas izpaužas kā rūpes – kā spēja sevi aizvietot ar būšanu citam. Šādā veidā otrs tiek ieaicināts, lai viņam atvēlētu savu vietu, laiku un siltumu.
Mājās rodas īpaša kopība, ko vieno dalīti afekti. Baruha Spinozas afektu teorijā mīlestība (amor) un iekāre (cupiditas) tiek saprastas kā spēki, kas veido cilvēku kopīgo telpu. Šajā nozīmē mīlestībai piemīt arī politiska dimensija – tā aktualizē kopīgā ideju. Kopīgais nepieder tikai vienam subjektam un ar to ir iespējams dalīties. Taču jebkurš izveidotais kopīgums vienlaikus iezīmē arī savas robežas. Robežas veido mūsu būtības atšķirība no citiem. Tādējādi pat ja katrs piedzīvo iekāri un mīlestību, tomēr ir izveidojušās dažādas telpas, kurās citi mīlnieki pat netiek aicināti, jo ir pārāk atšķirīgi.
Šajā kontekstā siltums nav tikai sajūta – tas strukturē iedzīvoto telpu un intīmās attiecības. Tas nosaka, kā cilvēki dzīvo kopā un kā viņi rūpējas par vietām, kurās uzturas. Mājturība – tīrīšana, mēbeļu pārbīdīšana, dekorēšana – kļūst par afektu pārkārtošanas praksi. Galu galā tiek iekārtotas vietas, kas ir paredzētas sarunām, darbam, atpūtai un līdzīgi. Tādējādi jau pati pārvietošanās dzīvesvietā maina noskaņojumus un sajūtas. Brīžiem, nodarbojoties ar mājturību – pārkārtojot un uzkopjot mājvietu – var izsaukt senākas un jau piemirstas atmiņas. Tās bieži vien ir piemirstas ne tik daudz biogrāfiskā nozīmē, cik ir piemirsta sajūtas, kas bija notikuma brīdī. Tāpēc sastingušās atmiņas atdzīvojas materialitātē – priekšmetos, kam varam pieskarties, attēlos, kas piepeši šajā dienā izskatās citādāk un līdzīgi. Šos priekšmetus un attēlus var atkal no jauna izkārtot un tādējādi radot jaunus un citādus afektus. Atmiņas atbrīvojas no sastinguma, no viltus objektivitātes. Rediģēšana, pārlūkošana un montāža spēj šos attēlus atkausēt – atgriezt tos kustībā. Šādā atkušņa brīdī pagātne un tagadne īslaicīgi saplūst vienā tēlā, un robeža starp sapņainu stāvokli un realitāti kļūst nenoteikta.
Izstāde Tomēr silti pievēršas šai smalkajai, bieži gandrīz nemanāmajai temperatūrai starp cilvēkiem, telpām un atmiņām – starp mājām un vienkāršu iedzīvošanos svešā vietā.
Mika Solomon ir vizuālā māksliniece, kas šobrīd dzīvo Rīgā, bet nāk no Portlendas, Oregonā (ASV). Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju ar maģistru grādu zīmēšanas specialitātes nodaļā (2024). Mikas darbos bieži ir fantāzijas, emocionālās/afektīvās vizualizācijas, dzīvojamās telpas un maiguma tēma. Lielākoties darbu mērķis ir radīt taktilitātes ilūziju, lai pastiprinātu apziņu par esošo telpu. Viņas prakse aptver dažādas tehnikas, tomēr būtiskākās ir zīmēšana un video.
Izstādes teksts: Ainārs Kamoliņš
Grafiskais dizains: Elīna Salnāja
Izstādi atbalsta: Valsts Kultūrkapitāla fonds
Foto: Ieva Viese
Mika Solomon (ASV/LV)
12/03- 11/04/2026
Nav viena veida, kā runāt par mājām un tajās esošo siltumu. Mājas var būt arī patvērums – telpa, kur visa pasaule ir koncentrēta noslēgtā iekšienē. Ārpasaule ir zaudējusi savu nozīmīgumu, bet mājas iekšienē dzimst jauna jēga. Tā ir vieta, kur var rasties cita intīma subjektivitāte. Izstādē Tomēr silti Dom telpa tiek iekārtota kā mājas – iedzīvojama vieta, kurā priekšmeti, mēbeles un attēli iezīmē īpašu siltuma izpausmi, ko rada tuvas un intīmas attiecības.
Mājīgumu var pieredzēt pateicoties cita ieaicinājumam. Tad ir iespējams nokļūt vietā, ko veido īpašs mājinieku siltums, kas izpaužas kā rūpes – kā spēja sevi aizvietot ar būšanu citam. Šādā veidā otrs tiek ieaicināts, lai viņam atvēlētu savu vietu, laiku un siltumu.
Mājās rodas īpaša kopība, ko vieno dalīti afekti. Baruha Spinozas afektu teorijā mīlestība (amor) un iekāre (cupiditas) tiek saprastas kā spēki, kas veido cilvēku kopīgo telpu. Šajā nozīmē mīlestībai piemīt arī politiska dimensija – tā aktualizē kopīgā ideju. Kopīgais nepieder tikai vienam subjektam un ar to ir iespējams dalīties. Taču jebkurš izveidotais kopīgums vienlaikus iezīmē arī savas robežas. Robežas veido mūsu būtības atšķirība no citiem. Tādējādi pat ja katrs piedzīvo iekāri un mīlestību, tomēr ir izveidojušās dažādas telpas, kurās citi mīlnieki pat netiek aicināti, jo ir pārāk atšķirīgi.
Šajā kontekstā siltums nav tikai sajūta – tas strukturē iedzīvoto telpu un intīmās attiecības. Tas nosaka, kā cilvēki dzīvo kopā un kā viņi rūpējas par vietām, kurās uzturas. Mājturība – tīrīšana, mēbeļu pārbīdīšana, dekorēšana – kļūst par afektu pārkārtošanas praksi. Galu galā tiek iekārtotas vietas, kas ir paredzētas sarunām, darbam, atpūtai un līdzīgi. Tādējādi jau pati pārvietošanās dzīvesvietā maina noskaņojumus un sajūtas. Brīžiem, nodarbojoties ar mājturību – pārkārtojot un uzkopjot mājvietu – var izsaukt senākas un jau piemirstas atmiņas. Tās bieži vien ir piemirstas ne tik daudz biogrāfiskā nozīmē, cik ir piemirsta sajūtas, kas bija notikuma brīdī. Tāpēc sastingušās atmiņas atdzīvojas materialitātē – priekšmetos, kam varam pieskarties, attēlos, kas piepeši šajā dienā izskatās citādāk un līdzīgi. Šos priekšmetus un attēlus var atkal no jauna izkārtot un tādējādi radot jaunus un citādus afektus. Atmiņas atbrīvojas no sastinguma, no viltus objektivitātes. Rediģēšana, pārlūkošana un montāža spēj šos attēlus atkausēt – atgriezt tos kustībā. Šādā atkušņa brīdī pagātne un tagadne īslaicīgi saplūst vienā tēlā, un robeža starp sapņainu stāvokli un realitāti kļūst nenoteikta.
Izstāde Tomēr silti pievēršas šai smalkajai, bieži gandrīz nemanāmajai temperatūrai starp cilvēkiem, telpām un atmiņām – starp mājām un vienkāršu iedzīvošanos svešā vietā.
Mika Solomon ir vizuālā māksliniece, kas šobrīd dzīvo Rīgā, bet nāk no Portlendas, Oregonā (ASV). Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju ar maģistru grādu zīmēšanas specialitātes nodaļā (2024). Mikas darbos bieži ir fantāzijas, emocionālās/afektīvās vizualizācijas, dzīvojamās telpas un maiguma tēma. Lielākoties darbu mērķis ir radīt taktilitātes ilūziju, lai pastiprinātu apziņu par esošo telpu. Viņas prakse aptver dažādas tehnikas, tomēr būtiskākās ir zīmēšana un video.
Izstādes teksts: Ainārs Kamoliņš
Grafiskais dizains: Elīna Salnāja
Izstādi atbalsta: Valsts Kultūrkapitāla fonds
Foto: Ieva Viese