Līdzās īstenībai
Kristīne Upīte
22/01 - 28/02/2025
1. Runājošās lietas. Līdzās kumodei, zīmulim, glāzei, galdam, trepēm, durvīm Parocīgas lietas ir neievērojamas. Ikdienā neievērojam kumodi ar viegli atveramām atvilktnēm; durvis, ko var bez piepūles pavērt; pakāpienus, uz kuriem neviens nepaklūp; zīmuli, kas piemērots vieglai zīmēšanai; rokās ērti turamu glāzi. Lietas pievērš uzmanību tad, kad tās piepeši kļūst neparocīgas: kad kumodes atvilktnes ir iestrēgušas; durvju eņģes čīkst, bet rokturis ir saplīsis; zīmuļa gals ir nolūzis; glāze ir ieplaisājusi un var sagriezt pirkstus.
Labākās mājas iekārtas un mēbeles, iespējams, ir tās, kuras vienkārši neievērojam. To esība ieguļas ērtā lietojamībā.
Kas notiek, ja atsakāmies no skatījuma uz lietām tikai parocīgā vai neparocīgā nozīmē? Varbūt tad lietas atklātos pašas savā esībā? Tādā gadījumā pat salauztas lietas nekļūtu par vienkāršām atliekām, bet gan turpinātu savrupu dzīvi. Daudzi filozofi un dzejnieki ir vēlējušies nokļūt lietu pusē, kur viņu vērojumam netraucētu iepriekš iemācītais skatiens, paražas un valoda.
Viens no šiem dzejniekiem bija Aleksandrs Čaks. Stāstā “krēsls” kaplogs apraksta lietu valodu: “Viņi tikai saprot vienkāršākos cilvēka vārdus. Priekšmetiem un lietām ir sava valoda – ne visai plaša, bet sava, veca valoda, kurā tie sarunājas. Arī tagad es dzirdu dažus priekšmetus runājam. Klausies.”
Mēs mēģinām ieklausīties. Tā ir, iespējams, vecāka nekā cilvēku valoda un tāpēc arī tik ļoti neatpazīstama. Tomēr, to nezinot, mēs dzirdam tikai pakāpienu čīkstoņu, kumodes atvilkņu klaudzēšanu, glāzes džinkstoņu, klauvējienus pret galda virsmu, zīmuļa švīkstoņu uz papīra. Lietu valoda un to vēstījums mums ir paslēpti aiz šīm ikdienišķajām skaņām.
Bet kas notiek ar kādu, kas tomēr nokļūst lietu pusē? Čaks brīdina par šādas līdzesības pārkāpšanu. Stāsta varonis kļūst par divējādu noziedznieku. No vienas puses, viņš vēršas pret cilvēciskajām attiecībām un nogalina savu mīļoto, jo uzticas lietu stāstiem. No otras puses, viņa pārkāpums ir vērsts pret paša būtību. Tāpēc tiesnesis stāsta noslēgumā mums visiem brīdinoši norāda: “Neviens nedrīkst pārkāpt savas esības robežas – kas to dara, tas saņem sodu.” Saskaņā ar šo brīdinājumu mums jāturpina dzīvot cilvēciskajā pasaulē un uz visiem laikiem jāaizmirst lietu valoda.
2. Plūstošās lietas. Līdzās medum un plūstošām līnijām, zem jumta
Latviešu ķīmiķis Aleksandrs Janeks bija Čaka laikabiedrs. Lielu dzīves daļu viņš pavadīja ķīmijas laboratorijā, pētot koloīdšķīdumus. Iespējams, viņš bija dzirdējis Čaka izteikto brīdinājumu par nokļūšanu lietu pusē, taču neuztvēra to pārāk nopietni vienkārša iemesla dēļ – viņš neticēja, ka lietas vispār eksistē. Ja tās neeksistē, tad arī nekāda īpaša lietu pasaule un valoda nav iespējama.
Viss, ko mēs domājam kā lietas, ir tikai kondensācija. Plūstošums raksturo pasauli. Mēs redzam lietas tikai no viena aspekta. Pārvietojoties pa mājām, atverot kumodi, zīmējot uz papīra un līdzīgi – pamazām ieraugot lietas no dažādiem leņķiem vai tās lietojot – mūsu priekšstatā kondensējas tas, ko dēvējam par kumodi, zīmuli un tamlīdzīgi. Šo mācību viņš nosauca par epallēlismu.
Medus ir ideāla “lieta” Janeka plūstošajā kondensātu pasaulē – tam piemīt augsta viskozitāte, tas reizē arī nesabojājas, var ieņemt jebkuru formu, un tā vienmēr būs patiesa forma. Tomēr šāda pasaule, šķiet, varētu radīt daudzus tukšumus nestabilajās kondensācijās un pieprasītu neskaitāmus ielāpus. Tāpēc zinātnieks laboratorijā veidoja dažādus ķīmiskus savienojumus, lai atrisinātu tukšuma un ielāpu problēmu.
Kā skaidrojošu analoģiju šīs problēmas nepieciešamībai Janeks izmantoja cauru baznīcas jumtu lietū. Neviens, protams, šādā laikā netaisīs jaunu jumtu un izlīdzēsies tikai ar ātri uzliktiem ielāpiem. Taču agri vai vēlu vienalga būs jāatrisina caurā jumta problēma.
3. Coniunctio. Līdzās krustam
Alķīmiķi vielu savienošanas procesu dēvēja par ķīmiskajām kāzām. Tām bija jānodrošina gan fiziska, gan garīga vienība. Kamēr tā netika sasniegta, tikmēr pasaule bija neattīrītu vielu plūsma, kas atkritusi no savas patiesās būtības. Alķīmiķi savā ziņā atgādina aizgājušo laiku ķēkšas, kas, uzvilkušas priekšautus, virs karstām krāsns plītīm maisa virumus, ko vēlāk pasniegs līgavai un līgavainim kāzu mielastā. Šādi svinēja vienības iegūšanu. Pareizās receptes, kas palīdzēja to sasniegt, gan bija jāmeklē sen piemirstās grāmatās. Šo grāmatu lapaspusēs neiesvētīts lasītājs redzēja grūti saprotamus tekstus un dažādus noslēpumainus simbolus. To starpā uzmanību varēja pievērst kāds īpatns zīmējums: krusts, kura vidū atradās bišu strops. Krusta un stropa nozīme kļūst skaidrāka, ja saprot medus vākšanu kā teosofisku zināšanu mantošanas simbolu. Atrodoties līdzās krustam mēs varam arvien vairāk iegūt apslēptās zināšanas par dievišķo. Turklāt šīs zināšanas ir barojošas un, līdzīgi medum, nekļūst vecas. Blakus krusta zīmējumam bija lasāms dzejolis, ko lasītājam vajag pašam atšifrēt.
Es vācu medu
Krusta nāve bija nolādēta
Dieva priekšā
Tagad tā ir pilnīgi piemīlīga
caur Kristus nāves spriedumu
(Daniel Cramer, Emblemata Sacra, 1617)
Kristīne Upīte ir māksliniece un gleznotāja, kura savā praksē izmanto daudzveidīgas tehnikas – akvareli, papīra un metāla locīšanu, “ready-made” objektus, kā arī tekstila darbus. Viņas darbos bieži parādās ikdienišķi priekšmeti, kas aizgūti no masu medijiem, reklāmām, svētlietām, muzeju eksponātiem, mākslas vēstures vai personīgās ikdienas. Šie priekšmeti tiek pārveidoti un no jauna sakārtoti, veidojot fragmentētu, subjektīvu un sapņainu īstenību. Līnija viņas darbos nereti kļūst par vadmotīvu – tā pārtop tēlos, kas lapas robežās izspēlē dažādus notikumus. Kristīne Upīte ir absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu (MA) un piedalījusies vairākās izstādēs; jaunākā no tām ir personālizstāde “Maigā pirmatnība” Andra Eglīša instalācijā Kubs nr. 4 (2025).
Izstādes teksts: Ainārs Kamoliņš
Grafiskais dizains: Elīna Salnāja
Izstādi atbalsta: Valsts Kultūrkapitāla fonds
Foto: Ieva Viese
Kristīne Upīte
22/01 - 28/02/2025
1. Runājošās lietas. Līdzās kumodei, zīmulim, glāzei, galdam, trepēm, durvīm Parocīgas lietas ir neievērojamas. Ikdienā neievērojam kumodi ar viegli atveramām atvilktnēm; durvis, ko var bez piepūles pavērt; pakāpienus, uz kuriem neviens nepaklūp; zīmuli, kas piemērots vieglai zīmēšanai; rokās ērti turamu glāzi. Lietas pievērš uzmanību tad, kad tās piepeši kļūst neparocīgas: kad kumodes atvilktnes ir iestrēgušas; durvju eņģes čīkst, bet rokturis ir saplīsis; zīmuļa gals ir nolūzis; glāze ir ieplaisājusi un var sagriezt pirkstus.
Labākās mājas iekārtas un mēbeles, iespējams, ir tās, kuras vienkārši neievērojam. To esība ieguļas ērtā lietojamībā.
Kas notiek, ja atsakāmies no skatījuma uz lietām tikai parocīgā vai neparocīgā nozīmē? Varbūt tad lietas atklātos pašas savā esībā? Tādā gadījumā pat salauztas lietas nekļūtu par vienkāršām atliekām, bet gan turpinātu savrupu dzīvi. Daudzi filozofi un dzejnieki ir vēlējušies nokļūt lietu pusē, kur viņu vērojumam netraucētu iepriekš iemācītais skatiens, paražas un valoda.
Viens no šiem dzejniekiem bija Aleksandrs Čaks. Stāstā “krēsls” kaplogs apraksta lietu valodu: “Viņi tikai saprot vienkāršākos cilvēka vārdus. Priekšmetiem un lietām ir sava valoda – ne visai plaša, bet sava, veca valoda, kurā tie sarunājas. Arī tagad es dzirdu dažus priekšmetus runājam. Klausies.”
Mēs mēģinām ieklausīties. Tā ir, iespējams, vecāka nekā cilvēku valoda un tāpēc arī tik ļoti neatpazīstama. Tomēr, to nezinot, mēs dzirdam tikai pakāpienu čīkstoņu, kumodes atvilkņu klaudzēšanu, glāzes džinkstoņu, klauvējienus pret galda virsmu, zīmuļa švīkstoņu uz papīra. Lietu valoda un to vēstījums mums ir paslēpti aiz šīm ikdienišķajām skaņām.
Bet kas notiek ar kādu, kas tomēr nokļūst lietu pusē? Čaks brīdina par šādas līdzesības pārkāpšanu. Stāsta varonis kļūst par divējādu noziedznieku. No vienas puses, viņš vēršas pret cilvēciskajām attiecībām un nogalina savu mīļoto, jo uzticas lietu stāstiem. No otras puses, viņa pārkāpums ir vērsts pret paša būtību. Tāpēc tiesnesis stāsta noslēgumā mums visiem brīdinoši norāda: “Neviens nedrīkst pārkāpt savas esības robežas – kas to dara, tas saņem sodu.” Saskaņā ar šo brīdinājumu mums jāturpina dzīvot cilvēciskajā pasaulē un uz visiem laikiem jāaizmirst lietu valoda.
2. Plūstošās lietas. Līdzās medum un plūstošām līnijām, zem jumta
Latviešu ķīmiķis Aleksandrs Janeks bija Čaka laikabiedrs. Lielu dzīves daļu viņš pavadīja ķīmijas laboratorijā, pētot koloīdšķīdumus. Iespējams, viņš bija dzirdējis Čaka izteikto brīdinājumu par nokļūšanu lietu pusē, taču neuztvēra to pārāk nopietni vienkārša iemesla dēļ – viņš neticēja, ka lietas vispār eksistē. Ja tās neeksistē, tad arī nekāda īpaša lietu pasaule un valoda nav iespējama.
Viss, ko mēs domājam kā lietas, ir tikai kondensācija. Plūstošums raksturo pasauli. Mēs redzam lietas tikai no viena aspekta. Pārvietojoties pa mājām, atverot kumodi, zīmējot uz papīra un līdzīgi – pamazām ieraugot lietas no dažādiem leņķiem vai tās lietojot – mūsu priekšstatā kondensējas tas, ko dēvējam par kumodi, zīmuli un tamlīdzīgi. Šo mācību viņš nosauca par epallēlismu.
Medus ir ideāla “lieta” Janeka plūstošajā kondensātu pasaulē – tam piemīt augsta viskozitāte, tas reizē arī nesabojājas, var ieņemt jebkuru formu, un tā vienmēr būs patiesa forma. Tomēr šāda pasaule, šķiet, varētu radīt daudzus tukšumus nestabilajās kondensācijās un pieprasītu neskaitāmus ielāpus. Tāpēc zinātnieks laboratorijā veidoja dažādus ķīmiskus savienojumus, lai atrisinātu tukšuma un ielāpu problēmu.
Kā skaidrojošu analoģiju šīs problēmas nepieciešamībai Janeks izmantoja cauru baznīcas jumtu lietū. Neviens, protams, šādā laikā netaisīs jaunu jumtu un izlīdzēsies tikai ar ātri uzliktiem ielāpiem. Taču agri vai vēlu vienalga būs jāatrisina caurā jumta problēma.
3. Coniunctio. Līdzās krustam
Alķīmiķi vielu savienošanas procesu dēvēja par ķīmiskajām kāzām. Tām bija jānodrošina gan fiziska, gan garīga vienība. Kamēr tā netika sasniegta, tikmēr pasaule bija neattīrītu vielu plūsma, kas atkritusi no savas patiesās būtības. Alķīmiķi savā ziņā atgādina aizgājušo laiku ķēkšas, kas, uzvilkušas priekšautus, virs karstām krāsns plītīm maisa virumus, ko vēlāk pasniegs līgavai un līgavainim kāzu mielastā. Šādi svinēja vienības iegūšanu. Pareizās receptes, kas palīdzēja to sasniegt, gan bija jāmeklē sen piemirstās grāmatās. Šo grāmatu lapaspusēs neiesvētīts lasītājs redzēja grūti saprotamus tekstus un dažādus noslēpumainus simbolus. To starpā uzmanību varēja pievērst kāds īpatns zīmējums: krusts, kura vidū atradās bišu strops. Krusta un stropa nozīme kļūst skaidrāka, ja saprot medus vākšanu kā teosofisku zināšanu mantošanas simbolu. Atrodoties līdzās krustam mēs varam arvien vairāk iegūt apslēptās zināšanas par dievišķo. Turklāt šīs zināšanas ir barojošas un, līdzīgi medum, nekļūst vecas. Blakus krusta zīmējumam bija lasāms dzejolis, ko lasītājam vajag pašam atšifrēt.
Es vācu medu
Krusta nāve bija nolādēta
Dieva priekšā
Tagad tā ir pilnīgi piemīlīga
caur Kristus nāves spriedumu
(Daniel Cramer, Emblemata Sacra, 1617)
Kristīne Upīte ir māksliniece un gleznotāja, kura savā praksē izmanto daudzveidīgas tehnikas – akvareli, papīra un metāla locīšanu, “ready-made” objektus, kā arī tekstila darbus. Viņas darbos bieži parādās ikdienišķi priekšmeti, kas aizgūti no masu medijiem, reklāmām, svētlietām, muzeju eksponātiem, mākslas vēstures vai personīgās ikdienas. Šie priekšmeti tiek pārveidoti un no jauna sakārtoti, veidojot fragmentētu, subjektīvu un sapņainu īstenību. Līnija viņas darbos nereti kļūst par vadmotīvu – tā pārtop tēlos, kas lapas robežās izspēlē dažādus notikumus. Kristīne Upīte ir absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu (MA) un piedalījusies vairākās izstādēs; jaunākā no tām ir personālizstāde “Maigā pirmatnība” Andra Eglīša instalācijā Kubs nr. 4 (2025).
Izstādes teksts: Ainārs Kamoliņš
Grafiskais dizains: Elīna Salnāja
Izstādi atbalsta: Valsts Kultūrkapitāla fonds
Foto: Ieva Viese